vēl viens pavasaris garām.

Es esmu teikusi, ka man Universitāte patīk labāk par skolu? Tā noteikti ir. Vienīgais, kas patiešām ļoti, ļoti pietrūkst - regulārie atgādinājumi, ka  un kas jādara. Citādi tie darbi un nedarbi ir tik daudz, ka mācāmais, lai kā censtos to nepieļaut, piemirstas. Nu jā, uz tas noved pie grūtas sesijas, kad vasara jau galvā.
Bet viss būs  nokārtos. Jābūt!!


Vispār šis semestris ir bijis tāds neliela breikdouna laiks, gluži kā tālajā 11.klasē, kad ļoti daudz kas no vēlētā un iecerētā nenotika. Gribas skatīties trašīgas filmas vai vienkārši ārā pa logu, bet visvairāk mētāties un neko nedarīt.
Toties Gunita dosies uz kalniem. Lieliem un lieliskiem. Un viss būs kārtībā, jo jābūt.


Ak, jā. Pamazām sāku iepazīt interneta iepirkšanās burvību. Cerams, ka kleitai un 2 kurpju pāriem  nesekos 20 citi.


bž

Dunte-KP11

Jau 5 dienas kopš sacensībām, pēdējās muskuļu sāpes sen jau pārgājušas, līdz ar to laiks nelielam atskatam kā tad komandai Gudgesa metode gāja VX'11. 
Jau pāris gadus skatījos uz šāda tipa sacensībām kā lācis uz medus podu, sekoju līdzi māsas un Koksinela gaitām, līdz beidzot nolēmu, ka vajag. 70km taču nebūtu TIK grūti noiet. Tā nu ierakstīju oranžajā portālā, ka vācu komandu, un pēc nelielām izmaiņām palikām - es, Ieva R, Bleks un Zaharanu Jānis.

Šaubos vai kāds no mums bija iepriekš trenējies īpaši šim pasākumam, taču apņēmība vismaz dažiem bija liela. Tā nu izdomājuši, kā atrisināt visāda veida loģistikas problēmas, beidzot nokļuvām Duntē.  Dabūjām t-kreklus un HIGH5 "Race Pack" balvu, sapakojāmies un te nu pieļāvu Lielo kļūdu. Pierunājos ņemt lielo somu. Tur, protams, pēc visām tūristu tradīcijām, tika sabāzts viss, kas vien salīda, radot ātrai kustībai nepiemērotu svaru.

22:00 Pēc starta uguņošanas saņemam kontrolkartiņu un daļu no uzdevuma. Kkur tālumā šauj otrs salūts un, pretēji sākotnēji norunātajam neskriet pirms divdesmitā kilometra, bara instinkta vadīti metamies skriešus, kas pa dziļo sniegu nemaz nav viegli.
Pēc nedaudz mazāk kā stundas esam tornī sameklējuši 10 lapiņas un salikuši punktus, atliek atrast kartē. Dodamies uz KP 1. Sākas garā brišana pa šauro, iemīto taciņu. Šajā brīdī ļoti priecājos par bahilām, kas pasargā zābakus no priekšlaicīgas saslapšanas. 23:30 sasniedzam KP1 un dodamies ārā pludmalē.

Ejam, ejam, ejam, ejam, ejam. Ik pēc kāda ilgāka laika ir kāds slēptais punkts SL vai ieiešana mežā pēc KP. Tur paspējams nedaudz pamaldīties, un tad atkal pludmalē. Ejam, ejam, ejam.  Uznāk solītais vējš un putenis, turklāt vēl sejā. Ja man būtu iedevies atrast veidu, kā šeit augšuplādēt distances laikā veiktos ierakstus, tad šim posmam atbilstošajā jūs dzirdētu - viss ir pretīgi.
2:20 nokļuvām pirmajā speciālajā uzdevumā SU1(kopā bija tikai trīs). Apkārt daudz komandas, tātad esam pat diezgan sakarīgās pozīcijās. Uzdevumā bija jāizveido gaisa pārceltuve pār upi. Idejas mums bija kā, bet diemžēl izpildījums nebija parāk veiksmīgs. To labojot, paēdot un vēl nezin ko padarot attapāmies, ka pēc uzdevuma veikšanas esam palikuši pēdējie. Tiešām grūti saprast, kur palika tā pusotra stunda. Ou well dodamies tālāk. Ejam, ejam, ejam, ejam, ejam, ejam, pa ceļam savācam vēl kādu SL un KP līdz 7:05 izdomājam, ka tā kā varētu brokastīs uzēst šokolādes desu. Kad asinīs ir nonācis gana cukurs, turpinām ceļu, izrādās uz pretējo pusi, tāpēc pēc aptuveni stundas esam turpat, kur ēdām. Kam negadās.
Pa to laiku jau ir palicis patīkami gaišs un tāpēc pārdesmit metrus no ēšanas vietas pamanām SL. Turklāt vēl satiekam citu komandu, kas liecina, ka mēs tomēr neesam vieni palikuši šai pasaulē. Atkal ejam, ejam, ejam, ejam un šoreiz jau ātrāk nekā 3km/h.

9:31 sasniedzam SU2, kurā atkal ir gaisa pārceltuve, šoreiz nekas nav jāliek. Tomēr pāriešana un izkompostrēšana aizņem daudz laiku, jo Jānim, kam vajadzēja iet garāko daļu un izkompostrēt kontrolkartiņu, ir iedota pārāk gara cilpa, lai viņš ar rokām varētu aizsniegt virvi un pakustēties uz priekšu. Nākas atkal ķēpāties ar virvi un vilkšanu. Meitenēs ir spēks!

Ārā ir saulains, temps ir labs, kājas ir iegājušas autopilotā, turklāt atcerējos par mūzikas klausīšanās opciju, tātad viss ir gandrīz labi. Vairs neceram aiziet līdz Ainažiem. 
12:35 sasniedzam SL5. Ārā ir tik saulaina un ielīksmojošs, ka varētu paspriņģot, ja nebūtu šaurā, nelīdzenā taka un smagā soma. 
16:13 atzīmējamies KP11, kurš ir mūsu pēdējais KP šajās sacensībās. Ar dažādām tehnikām tikuši pāri  visai platam grāvim, dodamies ārā uz ceļu, kur neilgi pirms Salacgrīvas mūs savāc Ievas mamma. Kopā esam veikuši ap 50km, kas nozīmē, ka vidējais ātrums ir bijis ļoti neliels - nedaudz virs 3km/h, plānpoto 5 vietā.
Šķiet, ka sacensību interesantākos uzdevumus izdomājām sev paši.  Neilgi pirms pēdējā iecerētā KP bija upīte, kurai apkārt pa iemīto taku apgāja tikai Jānis, mēs ar Bleku pārlecām pa atrastu tarzānu un Ieva ievēlās upē, cenošoties pārmest somu.

Kopumā varu teikt, ka esmu nedaudz vīlusies. Biju sagaidījusi vairāk no Liepiņa un VX par interesantu starta uzdevunu un trim SU, no kuriem divos bija ļoti līdzīgs uzdevums un trešajā, pēc nostāstiem, līdzīgs kā prastajos KP, kur bija jātiek kokā. Turklāt nepatīkams pārsteigums bija arī praktiski aukstās dušas, kurās, gluži loģiski, pārāk negribējās pamatīgi mazgāties. 
Nezinu par pārējiem komandas dalībniekiem, bet, ja būtu man mazāka soma un neliels treniņš pirms tam, tad visticamākais, ka būtu nogājusi, jo kāju muskuļi tikai sāpēja, bet vēl neatteicās darboties.


Paldies komandai par piedalīšanos, orgiem par sacensībām, lasītājiem par pacietību un māsai par inventāru.

p.s. Apsveicu Koksinelu ar 1. dalīto vietu slēpju klasē

par sīkbodītēm.

Kas ir tie cilvēki, kam pieder tās bodītes. Mazas, universālas rindu rindām centrā atvērušās. Retro vai futūristiskas, Secon hand vai brand new, austrumnieciskas vai koloniāli romantiskas, puķains vai mežģīņu, punktains vai rūtains, košs vai noslēpumaini pelēks. Dažādas, bet vienmēr, vienmēr ar koncepciju. Šopingam, kūkošanai, lasīšanai, intelektuālai vīna baudīšanai, papļāpāšanai vai visam. Un kas pats svarīgākais - viss maksimāli vai nu pašu, vai citu roku darbs. Tik daudz, ka gājējs pat nespēj visas apmeklēt. Bet, šķiet, viņi to nemaz arī negaida.

Kas ir tie cilvēki, kas var tādas sev atļauties?

Tās bodītes taču ir novietotas ļoti labās vietās ar ļoti labām īres maksām. Apmeklētāju skaits un viņu devums šīm vietām noteikti ir mazāks. Īpašnieki sēž, dzer kafiju un jūtas labi,viņi, šķiet, dzīvo citā pasaulē, kur nauda nevalda.

Nē, tiešām, kas ir tie cilvēki?

Palaid puķīti pa dambi.

Ja rudens sesijā visos eksāmenos paveicās izvilkt tieši tās tēmas, kuras pirms mirkļa biju apskatījusi un tāpēc labāk pārzināju, tad šoreiz pilnīgi pretēji - gadījās nesaprastais un mini konspektos neiekļautais. Un tomēr kaut kā izķepurojos un rezultāti, šķiet, ir pat nedaudz labāki. Secinājums - darbs mācību gada laikā ir derīgs.

Būs jāpamēģina nākamsemestri vēl vairāk papūlēties darīt lietas laicīgi.

Tas bija viens iemesls, kāpēc jūnijā ir 0 ierakstu. Otrs ir kalnu brauciens.

Vispirms uz kurieni. Ja godīgi, nav ne jausmas, un tas tikai liecina, ka brauciens bija izdevies.

Bijām Kortinā, Minhenē un mazā ciematelī vārdā Malta. Pārējie saplūduši putrā, tāpat kā feratu nosaukumi un dienas, kad tur kāpām. Pietiek zināt, ka bija Itālijas Dolomīti un Austrija.

Pirmie iespaidi daudz un dažādākie. Pirmo reizi gāju feratas, pirmo reizi pamodos peļķē vai no tā, ka telts siena vēja dēļ sitās pa galvu. Pieredzēju, ka 9 cilvēki(nu labi 8.5) pusotras dienas laikā pieveic 2 sešpakas Lambrusko, kā joprojām tie paši 9 spēj salīst zem bagāžnieka jumta un iestumt tur vēl prīmusu un katlu +vēl šo to. Izrādās brīvā dabā var paēst labāk nekā mājās.

Kā jau Kalnos, skati ir elpu aizraujoši, sevišķi, ja stāv klints malā, apkārt lidinās badīgi putni un laikapstākļi ir visai neprognozējami. Bez saules krēma un lietus jakas nedrīkst pamest nometni.

Nesezonā jārēķinās ar sniegotām nogāzēm, kuru dēļ labāk paķert līdzi garāku virvi, garāku laiku ceļā līdz trasei, ja pacēlāji vēl nedarbojas.

Toties var apmesties visādās dīvainās vietās - ceļmalās un zem zīmes no camping- un nevienam nebūs iebildumu. Galvenais, lai tuvumā būtu ūdens. Tad būs gan paēst, padzerties, gan arī sevi un drēbes izmazgāt.

Vēl lieta,ko iesaku pamēģināt - GAĻA!! Tā sarkanā, plānās šķēlēs sagrieztā. Dārgi, bet cik mmm. Jā, siers un Vidusjūras pludmales arī.

Tas tā īsi un saraustīti ir arī viss.

Paldies foršajai, dīvainajiem jokiem pārpildītajai kompānijai par braucienu! Labprāt dotos vēl kādā.

20.

Šodienas saulainums un The Kinks uzdzen milzīgu vēlēšanos sēdēt uz Pludmales jumta un šūpot kājas pāri malai. Nu, jā, neiztikt arī bez Sunny afternoon un ice cool beer, un saldējuma.

Bet vispār ne par to ir stāsts.

Pirms LB'10 biju iegādājusies ūdens attīrīšanas tabletes Katadyn Micropur Forte. 25 pa LS 2.55, t.i., viena maksā ~10 santīmi, kas, manuprāt, ir ļoti izdevīgi.

Ja par tehniskajiem parametriem, tad 1tablete=1L tīra ūdens, attīrīšanai izmanto sudraba jonus. Sīkāk šeit.

Tā kā braucienā izmantot nesanāca, jo ne man, ne komandai nebija tādas slāpes, lai iztērētu līdzpaņemtos krājumus, tad nolēmu karstākā dienā mājās nomēģināt. Protams, testēt ar krāna ūdeni, kurš jau tā pat ir dzerams, nav tāpat kā ar upes, tomēr uzticību šis produkts iemantoja, un domāju, ka neviens nesaindēsies arī izmantojot dabā.

Tātad, garšai īpašas pazīmes nav, smaržai un krāsai tāpat. Tāpat nebija atšķirības ne vakarā, ne rītā, nedz arī tagad pēcpusdienā. Glabāt var.

Kopumā varu teikt, ka iznāk nedaudz dārgāk par lielajiem tilpumiem, bet ne par Mangaļu Sport. Un ja man ir jāizvēlas stiept 5L bunduļus vai 5 tabletītes, tad es izvēlos pēdējo. Ja nepatīk neitrāla ūdens garša, tad var pievienot citronu.

18.04.

Brīžiem domāju, ko dara cilvēki, kam telpa apkārt vienmēr ir kārtībā, brīžos, kad kaut ko negribas darīt.

__
Mazliet par Amatas braucienu. Tas bija viens no trakākajiem piedzīvojumiem līdz šim, un es pilnīgi noteikti gribētu atkārtot.
Ūdens - ļoti auksts, ļoti straujš, ļoti daudz un ļoti bīstams. Pietiekami daudz "ļoti", lai kāptu pie Zvārtes ārā, Lustūzi atstājot citai reizei. Lai jau peldas tik tiešām ekstrēmisti un dzērušie neprāši.
Milzīgs paldies laivas biedriem!

__
Tagad iegrimusi Fizmatdienu darbos un mācībās.

lala

Šodien pirmoreiz 2010. uz riteņa. Var just, ka sen nav braukts, plecs galīgi atradis no stiepšanās uz 5to stāvu. Un tomēr, laikam būs jābraukā biežāk, jo nelielos daudzumos tas ir pat patīkami.

Jaunais Deko numurs ir ļoti radoša un rosīga pavasara noskaņojuma rosinošs. Beidzot saņēmot un saveidoju auskaru turētāju, kas, cerams, nākotnē nepievils. Pašai jau nu ļoti patīk. Un vispār gandrīz nepārtraukti gribas spriņģot.

Vasarīgu pavasari!!

martā, pienākuma pēc.

Jauni pienākumi kraujas un kraujas virsū. Jācer, ka izdosies.
www.dabaszinatnudienas.lv
Jāsaņemas un jāizmet pavasaris ar pavadošo slinkumu ārā no galvas. Un tad gan jau aizies.
Nē, nopietni, labāk gribētos rudeni.

Laiciņš te ko rakstīt galīgi nav vairs, varbūt tvītot laiks. Īsāk un ātrāk.
Bet kamēr apdomājos, esat glābti no nepārāk noderīgajiem frāžu izvirdumiem.

http://twitter.com/DZDienas
http://twitter.com/FMFSP

MM'10

Tā, esmu atpakaļ pēc pavadītas nakts, brienot pa Garkalnes sniega kupenām. Dzīva, vesela(tekošs deguns neskaitās).
Īsais rezumē.
Tas, ka ir enkurīga pašsajūta, nav iemesls nepiedalīties. Bija tiešām forši. Iespējams šo sajūtiņu papildināja arī tas, ka sen nebija būts kārtīgā ziemas pārgājienā. Diemžēl neaizgājām līdz galam,tomēr izstājāmies tikai pirmspēdējā punktā laika trūkuma dēļ un finišā ieradāmies kā pēdējie. Tam, protams, milzīgs pluss - daudz brīvas vietas koplietošanas telpās, kad beidzot varēja brīvi izmētāt mantas(tā tik tiešām ir nepieciešamība).
Sniegu izbaudījām daudz, ja nebrida pa iemītām takām, tad vidējais augstums bija ap celi. Plus vēl gandrīz visu nakti sniga acīs, drēbēs un matos, veidojot kraukšķošas ledus kārtiņas. Par laimi ārā bija visai pavēss un sniegs pūderīgs, tāpēc kājas pat sietiņbotās saglabājās sausas un apģērbi nepalika par dažiem litriem ūdens smagāki.
Par uzdevumiem. Bija lekšana caur degošu apli(gluži kā cirkā), ledus disku pārkraušana, virves, haikas tradicionālais labirints un nobrauciens, kā arī visādi atjautības uzdevumi.
Secinājumi.
Nav jēgas pārāk tuntulēties, nav TIK auksts, arī ar botām varēja mierīgi iztikt, protams, sakombinējot ar bahilām.
Lai arī cik banāli - galvenais ir piedalīties.

Muskuļi rīt sāpēs, ļoti. Bet droši vien ne tik daudz kā pēc pusstundas skriešanas pa parciņu nedēļas sākumā. Un man tiešām ir liela vilšanās, ka nedabūju izpeldēties.
Ciparmīļiem - kopā veicām nedaudz virs 20 km.

Paldies Laurai, Reinim, Štolceram, Krūziņam un Jaunajiem vanagiem par sacensībām!

grr.

AKKA/LAA pēdējās 2 dienās jau vairākkārt paspējusi krietni iebojāt labo omu. Tad jau varētu likt arī maksāt tantītēm, kas cep mājās pīrāgus pēc netā sameklētas receptes un pārdod tos vietējos tirdziņos. Nu, aptuveni tā.

Būs jātērpjas baltos halātiņos un jāķīmiķo. Bez dušas cepurītes galvā.