pirmdiena, oktobris 20, 2014

12 mēneši 12 virtuves: Septembris

Šis pasākums pamazām sāk izskatīties arvien neizdarītāks, bet ir pienācis laiks nedaudz saņemties un kaut ko sarakstīt.

Tā kā Septembris ir ražas laiks, tad attiecīgi sanāca nedaudz nodarboties ar novākšanu. Un novāktā, sagatavošanu.

Pirmais ēdiens. Plūmju mērce ar vistu un Indijas riekstiem. Plūmju plācmaizes sanāca jau laicīgi atēsties, ievārījumi vēl no iepriekšējiem gadiem uzkrāti, tāpēc skatījos, ko varētu "sāļu" sataisīt. Receptes.lv piedāvāja mērcei ar vistu un Indijas riekstiem. Sanāca ļoti skābi, bet riekli mērcē patīkami pārsteica. Būs jāizmēģina šad tad tādus sabērt citās mērcēs.

Otras ēdiens. Plūmju asā mērce. Nākamajā mēģinājumā izlietot aličas nolemts veidot mērci, kuru " var izmantot kā kečupa aizstājēju". Rezultāts bija diezgan skābs, ķiplokains, bet, sataisot kopā ar tomātu, krējumu un olu, sanāca lieliska piedeva makaroniem.

Trešais ēdiens. Sālītas sēnes. Neesmu vēl nogaršojusi, jo ir jānostāvās. Turklāt māc šaubas vai būs gardi. Kaut kāda neuzticība sālītām sēnēm, jo nekad nav mēģināts un nesaprotu, kā būtu jāēd un jāgaršo. Turu īkšķus.

Ceturtais ēdiens. Tomāti želejā. Vienā dienā no dārza atceļoja kaudze zaļu tomātu, kas sākuši strauji bojāties, un tāpēc ar viņiem kaut kas jādara. Cik ēsts, vinmēr bijis ņammīgi, sevišķi tie sīpoli. Šoreiz smēlos gudrības fotoreceptēs. Īstenībā bail pagaršot, jo šķiet, ka sabojāju želantīnu un zaļiem tomātiem garša ir citādāka. Turklāt galīgi neizskatās apetelīgi. Arī šis ēdiens jānostādina un tad jau pēc kāda mēneša redzēs vai ir izdevies.


Ražas laiku ļoti gribējās izmantot, sevišķi tādēļ, ka pēdējos divos gados tas galīgi nebija iespējams, taču visu laiku nepameta doma, ka varbūt tomēr vajadzēja palikt pie desertiem.

otrdiena, jūlijs 01, 2014

12 mēneši 12 virtuves: Jūnijs

Jūnijs par godu Līgo/Jāņu svētkiem bija latviešu ēdienu mēnesis. Pārsvarā lietas, ko gribēju gatavot bija zināmas jau sen, turklāt mājās mētājās grāmatiņa" Viegli un ātri latviešu ēdieni", kura bija noteikti jāizmēģina. Gribējās kaut ko no senajiem un kaut ko no tagad populārajiem ēdieniem, kaut kas tāds arī sanāca. Šis mēnesis bija īpašs arī ar to, ka pirmo reizi man bija viesmāklinieki.

Pirmais ēdiens. Cūkgaļas, kartupeļu un grūbu sacepums. Nekas sarežģīts, toties ārkārtīgi ņammīgs. Galīgi pārspēja manas ekspektācijas, sevišķi tā krējuma mērcīte. Vienu gan teikšu, lai arī iekļauta maksimums 30 min recepšu grāmatiņā, kopējais laiks bija virs stundas.

Otrais ēdiens. Jāņu siers. Sākotnēji gribēju taisīt vienu variantu pēc lauku krustmātes receptes un otru, biezpienīgāku no interneta krājumiem, bet tad uznāca slinkums un uztaisīju variantu no cetrassezonas.lv krājumiem. Pat ar nedaudz pieceptu biezpienu iznākums bija mīksts un gards. Ja uz nākamajiem Līgo svētkiem sanāks tikt pie nepasterizēta piena un pilnpiena biezpiena, tad varētu uztaisīt vēl, nedaudz varbūt paeksperimentējot ar garšvielām.

Trešais un ceturtais ēdiens tika veidots sadarbībā ar Plostnieci un Ūdru.

Trešais ēdiens. Sklandrausis. Šis bija no sērijas" Sen to rausi daudzināja, nu to rausi pagaršoju", ieplānots jau decembrī. Atsauksmes arī atšķirīgas. Vieni šmakstinās, citi viebjas. Gatavojām +/- pēc tās receptes, kas uz Dobeles Dzirnavnieka rudzu miltu iepakojuma uzdrukāta. Rezultātā man garšoja diezgan labi. Noteikti viegli pārveidojama recepte uz sāļāku vai saldāku pusi. Vienīgi žēl, ka tā garoza tāda cieta sanāca.

Ceturtais ēdiens. Kotletes. Šaubos vai n-cik gadsimtus sena izcelsme ir latviešu, taču vecmāmiņas pie mums gatavo tādas, kādas citur nav ēstas. Un vispār labs iemesls beidzot uztaisīt kotletes, kas sanāk. Ņēmām divas receptes. Abas sanāca ņamma. Vienu parasto, otru izvārtītu rudzu rīvmaizē, kas radīja sajūtu, ka tiek klāt ēsta rupjmaize, tādējādi attaisnojot gaļas ēšanu bez papildlietām(salāti neskaitās). Noteikti kaut kad tiks atkārtots.

Agrāk bija šķitis, ka tie senie latviešu ēdieni tādi pliekani varētu sanākt, jo mums tak nebija to n-to garšvielu, bet rezultāts patīkami pārsteidza. Domāju, ka būs jānotestē arī citi ēdieni no tās grāmatiņas, kaut vai foršu nosaukumu dēļ kā, piemēram, stuķis.

pirmdiena, jūnijs 16, 2014

12 mēneši 12 virtuves: Maijs

Atzīšos, pēdējo paredzēto ēdienu uztaisīju krietni jau jūnijā. Bet, hei, piedodu sev šo iekavēšanos. Maijā, par godu braucienam pa Kanāriju salām, nolēmu pievērsties Spānijas ēdieniem. Daudzveidība ir tik liela, ka arī pie viņiem virtuve atšķiras pa reģioniem. Lai vismaz kaut kā samazinātu izvēļu skaitu pieturējos pie top 10 listēm.

Pirmais ēdiens. Gaspačo. Par šo visiem vairāk vai mazāk ir kaut kāds priekšstats. Viegla dārzeņu zupa piemērota karstam laikam. Kā ar lielo vairumu populāro spāņu ēdienu, internets ir tik pārpilns ar variācijām, ka ir ārprātīgi sarežģīti atrast to īstāko, autentiskāko versiju. Bet to, pie kā paliku, ģimene atzina par gardu, vienīgi nedaudz pārāk etiķainu. Ja silta vasara, tad labprāt vēlreiz izbaudītu.

Otrais ēdiens. Tortilja. Omlete ar kartupeļiem, desu u.t.t.. Šo gribēju pagatavot jau kādu gadu, kopš nogaršoju pēc kādas vecmātes receptes gatavotu. Ņom ņom. Izdevās apmest apkārt saglabājot formu. Great success. Sanāca ļoti garšīgi, vienīgi pusžāvētā desa laikam nav īstā ko likt klāt. Svarīgi! Gatavot pannā, kas noteikti, noteikti nepiedegs.

Trešais ēdiens. Paelja. Rīsi ar gaļu(vista, trusis un citi zvēri) un/vai jūras veltēm. Lai varētu izveidot kaut cik autentisku versiju mājās, nogaršoju Kanārijās. Divreiz. Šis ēdiens, lai arī ar daudz, daudz sastāvdaļām, ir vienkārši gatavojams.  Tā kā Rīgā(netālu no mājām) ir grūti dabūt dažāda tipa jūras veltes mazos kvantumos, ņēmu rimi sasaldēto miksli un nedaudz cūkgaļu. Galarezultāts nebija tik oranžīgs, kā vajadzēja. Toties Agita nokomentēja, ka viņai garšoja labāk nekā vienā vietējā restorānā.

Ceturtais ēdiens. Bienmesabe. Mandeļu saldēdiens. Ļoti salds, manai gaumei par saldu, bet ar vaniļas saldējumu kopā iet prīmā. Ja taisītu vēlreiz, tad noteikti liktu mazāk cukuru un NOTEIKTI pirktu jau nolobītas mandeles. Citādi nepareizi noblanšējās un nācās pa vienai visu vakaru lobīt. Pirksti sāpēja vēl 2 dienas.

Spāņu virtuve ir garda, vienkārša un no pārsvarā pieejamām sastāvdaļām. Un tur recepšu krājumā ir ko rakt un rakt.

otrdiena, maijs 06, 2014

12 virtuves 12 mēneši: Aprīlis

Aprīlis bija saspringts mēnesis mācībās, tādēļ tik mēneša otrajā pusē sanāca pieķerties gatavojamiem ēdieniem. Līdz ar to pēdējie tika notiesāti darba svētku dienā. Aprīlī gribējās gatavot kaut ko no Āfrikas, nu no vidienes vai vēl tālāk. Metu acis uz Kamerūnas ēdieniem, bet, cik atradu, viņiem sastāvā ir kaut kāda veikalu mērce, kuras sastāvdaļas ir ļoti daudz un neparastas, un visas pērkamas salīdzinoši pārāk lielos kvantumos. Atlikt. Paliku pie Marokas.
Francijā marokāņu daudz, produkti viegli pieejami un pierasti. Vienīgi daudz, daudz garšvielas. Paprika, čili, pipari, sāls, ķimenes, koriandrs, pētersīļi, kurkuma, safrāns utt.

Pirmais ēdiens. Mandeļu ghoribas jeb cepumi. Laikam pirmā reize, kad gatavoju cepumus, kuriem sastāvā nav miltu, jokaini. Gala rezultāts noteikti patiktu kārajiem zobiem, manai gaumei nedaudz pārāk saldi, lai gribētos apēst vairākus pēc kārtas. Ļoti patika konsistence, iekšpuse mīksta, ārpuse cieta. Ļoti viegli, tāpēc gan jau vēl kādreiz taps.

Otrais ēdiens. Vistas, zirņu, kartupeļu tagine, būtībā sautējums. Tagine ir marokāņu sautējamie trauki un līdz ar to viss, kas tajā tiek gatavots tāpat arī tiek saukts. Man tāda nebija, izlīdzējos ar sautējamo katlu, kuru, tā pirmajā lietošanas reizē, paspēju piededzināt. Mācība, ja receptē teikts zirņi vai saldēti zirņi, tad tas nenozīmē zirņi no bundžas. Tiem neizdalās pietiekami šķidrums. Bet rezultāts ēdams un gards, vista sulīga. Prasījās, lai garšvielas no vistas būtu vairāk pārnesušās uz kartupeļiem, bet tā kā tagine nebija jāmaisa, tad tā nenotika. Vai gatavotu? Iespējams. Iespējams taisītu variācijas, tādas iespējamas daudz.

Trešais ēdiens. Kefta Mkaoara. To, ka šis ēdiens patiesībā ir mērce sapratu tikai dienu pirms gatavošanas. Kaut kā tā gatavošanas iekš tagine apmulsinājusi bija. Nu neko. Taisīju frikadeļu sautējumu tomātu mērcē. Pirmo reizi mūžā mizoju tomātus, izrādās, ja dara viltīgi, tad tas ir pavisam vienkārši. Sanāca pašķidri, pikanti un smeķīgi. Ņom ņom

Ceturtais ēdiens. Maakouda batata jeb kartupeļu plāceņi. Nolēmu, ka šie papildinās frikadeļu mērci. Nezinu, ko salaidu dēlī, bet plāceņus uz pannas izveidot bija teju neiespējami. Lipa pie karotēm, pirktiem un nekādi neturējās vienā gabalā. Gribējās pat no dusmām mētāt traukus. Lai arī bija garšīgi, netaisīšu vēlreiz(visticamākais). Pārāk nokaitināja mani.

Marokāņu ēdieni ir ar ļoti pieejamām sastāvdaļām, svarīgs ir labs katls un daudz garšvielas, un tad viss notiek. Visu(ko papētīju) šķiet ļoti viegli variēt pievienojot/aizstājot kādu sastāvdaļu, vajag tikai izpausties.

pirmdiena, marts 31, 2014

12 mēneši 12 virtuves: Marts

Kā jau ierasts, nevarēju izlemt, ko tad šomēnes ēst. Vairākas dienas pasvārstījos turku virzienā, līdz tikai kādā 10 datumā secināju, ka pārlieku līdzīgi grieķiem, jāiet nedaudz tālāk. Nu tad apstājos pie Libānas. Kāpēc kaut ko tik mazu un tālu? Pirms daudziem gadiem manā franču ģimenē tika gatavots ēdiens Taboule Libanais, kas ļoti garšoja,  un kaut kad reiz bija jāsaņemās atkārtot.

Libāna, nejaukt ar Lībiju, ir mazītiņa un kalnaina valsts zem Turcijas, kuru virtuvi pārsvarā raksturo vārdu savienojums - 7 garšvielu maisījums. Kanēlis, krustnagliņas, muskatrieksts, ingvers, melnais pipars, allspice(runā, ka īpaši aromātiski pipari) un grieķu sieramoliņš, lai kas tas arī nebūtu. Domāju, ka ar savām 5 no 7 garšvielām dabūju kaut ko diezgan tuvu vēlamajam rezultātam. Lieto, manuprāt, pie visiem sāļajiem ēdieniem, un varbūt arī kāda saldā.

Pirmais ēdiens. Bazella. Liellopu gaļas un dārzeņu mērce, piedevām ieteikti rīsi. Gatavošanas brīdī man tādi nebija(un galu galā negribējās pirkt, ja nu pa pusotru mēnesi neapēstu), tāpēc aizstāju ar burgul(burghul). Kas tas ir, pie cita ēdiena. Pie šī komentēšu, ka gaļa, pat iegādājoties lētākos gabalus, sanāca lieliska. Sulīga un ļoti aromātiska. Ja neaizmirsīšu par šo ēdienu, lapbrāt ēstu vēl.

Otrais ēdiens. Taboule lebanese. Pētot receptes, secināju, ka tajā, ko ēdu bērnībā, no oriģināla palikusi vien pirparmētra un citronu sula. Meh. abējādi bija labi. Principā tie ir pētersīļu salāti(nevis kuskus) ar dažādiem dārzeļiem, jau pieminētajām pirparmētrām un citronu sulu, kā arī nedaudz burgul(vai kuskus). Šo noteikti vērts būtu gatavot laikā, kad ir pētersīļa un pārējo sezona. Atkārtot! Atkārtot!

Trešais ēdiens. Burgul ar vistu un tomātiem. Laba alternatīva vistai saldā krējuma mērcē vai kam tamlīdzīgam. Ātri un garšīgi. Galvenā sastāvdaļa ir burgul, kas laikam ir daļēji malti rudzi, pēc skata atgādina mazus neslīpētus dzintara gabaliņus, pēc konsistences - grūbas. Katrā ziņā patīkams atklājums.

Ceturtais ēdiens. Ābolu mafini. Kā noslēdzošo minimumu mēneša pēdējās dienās gribējās iespiest kādu desertu. Kaut ko, kas nebūtu baigi sarežģīts ar grūti atrodamām sastāvdaļām, visādiem rožūdeņiem un ko tik vēl ne(a tādiem vispār ir kāds īpašs aromāts?). Rezultātā gatavoju kaut ko, par kura libāniskumu neesmu īsti pārliecināta, bet eh, ai nu lai. Sastāvā ir vārīts ābols, kāpēc vārīts, īsti nesaprotu, putrā nav un garšā tik pat kā arī ne. Rezultātā var sagaršot mīklu, kanēli, vaniļu, bet ne vārīto ābolu. Vai gatavotu vēlreiz, iespējams. Tik ābolu gan šaubos vai vārītu.

Kopsavilkumā esmu apmierināta, lai gan šis tas sanāca ne kā iztēlots. Kaut kad paspēju aizdomāties, kā tas nākas, ka man garšo viss, ko ir sanācis sataisīt. Vai pārāk drošas receptes izvēlos vai arī galīgi neizvēlīga esmu. Drīzāk gribas sliekties uz to, ka visur taču cilvēkiem gribās ēst garšīgi, dooh!, tāpēc nav ko brīnīties, jāiet tik našķēties tālāk.

trešdiena, februāris 26, 2014

12 mēneši 12 virtuves: Februāris

Nākamajai manā "12 mēneši 12 virtuves" projekta listē bija kārta Grieķijai. Jau iepriekš bija nojausma, ka gan jau arī pie viņiem virtuve atšķiras pa reģioniem, bet bez padziļināta iespaida par kādu atsevišķi nolēmu palikt pie vispārīgā - grieķu.  Vienīgais zināmais bija, ka viņi ēd fetas sieru, olīveļļu un to brīnumu, ko Plostniece reiz pie sevis bija sataisījusi. Centos internetā meklēt receptes, kur ar sastāvdaļu iegādi un izlietošanu nebūtu problēmu. Ja kas interesē, tad receptes vienkopus var atrast šeku.

Pirmais ēdiens. Vista, kartupeļi un citrons. Tas, ka vista labi iet kopā ar citronu sulu nebija nekāds jaunums, bet par kartupeļiem gan pārsteigums. Ļoti gardi, tikai, ja vēlreiz gatavotu, noteikti kartupeļus negraizītu rosola gabaliņos. Iespējams gala rezultātā tomēr nebija receptē paredzētā buķete, jo man mūžīgi jūk, kurš ir rozmarīns, kurš timiāns. Enīvei, visnotaļ baudāmi.

Otrais ēdiens. Fetas pīrādziņi. Dublī Nr.1 pildījumā liku sieru, olu, miltus un krējumu, bet kaut kā nedaudz par sāļu šķita. Tādēļ dublī nr.2 vadījos pēc kādas youtube receptes un jaucu kopā fetu un spinātus. Joprojām stipri pasāļi, turklāt paskābi. Bet neslikti. Varētu teikt, ka veikalā nopērkamajiem izgriež pogas.

Trešais ēdiens. Moussaka. Plostniece teica, ka šo noteikti vajag izmēģināt. Neesmu vīlusies, Baklažāns ar malto gaļu tomātu mērcē un sierīgu mērci pa virsu(vajadzēja iznākt beschamel mērcei). Manā izpildījumā abās reizē virskārta prasījās nedaudz plānāka. Otrajā mēģinājumā baklažāniem nedaudz pievienoju kartupeļus(kā kaut kur tīmeklī redzētā versijā), rezultāts man pat patika labāk, tāda stingrāka bāze.

Ceturtais ēdiens. Zaļo pupiņu sautējums ar ...kanēli. Ši izvēlējos gatavot tajā mirklī, kad redzēju sastāvā zaļās pupiņas. Tikai, veidojot iepirkumu sarakstu, pamanīju kanēli un 3h! gatavošanas ilgumu. Oh well, vienreiz jau var. Receptē rakstīts, ka kanēli noteikti vajag pievienot, jo tas padara to sautējumu īpašu. Un tiešām, man ir sajūta, ka bez tā nebūtu tik aromātiski pikanta garša. Ieteikts ēst ar maizi un fetas sieru, bez kā var labi arī iztikt.


Pieņemu, ka grieķu virtuvi varētu testēt arī vasarā, izvēloties atbilstoši vieglākus ēdienus(salātus, saldos, utt.), bet arī šādi bija labi. ņom ņom ņom

otrdiena, janvāris 28, 2014

12 mēneši-12 virtuves: Janvāris

Jauns gads, jauna apņemšanās. Patiesībā ne jauna, bet vairākus mēnešus idejiski briedināta, 1. janvāris ir tikai tāds atskaites punkts.
Dzīvojoties pa Franciju, gribas iemācīties gatavot ēst. Nu kaut ko sarežģītāku un, galvenokārt, dažādāku par makaronu uzvārīšanu un mērci. Bet recepšu ir tik daudz, ka, ja nav nekādu īpašu ideju, tad var mierīgi iekrist pāris stundu brouzēšanā un beigās tā arī nepaēst.
Pēc vasaras kolēģi uzdāvināja Florences reģiona recepšu grāmatu. Viss jau būtu lieliski, ja vien tā nebūtu itāliski. Vairāku mēnešu laikā tā arī nesaņēmos iztulkot un izmēģināt kādu fiorentino ņammu, bet izdomāju, ka, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, ar to iesākšu gadu un projektu.

12 mēneši 12 virtuves
Lai nedaudz iepazītu pasaules virtuves, patrennētos kulinārijā un iegūtu jaunas idejas ko gatavot, kad viss šķiet apnicis, katru no mēnešiem veltīšu kādai no pasaules virtuvēm. Etniskas, reģionālas, filozofiskas, da jebkādas, konkrēts plāns vēl nav izveidots. Viens gan ir skaidrs. Vismaz 4 ēdieni konkrētajā tēmā. Projekts tiek dokumentēts priekš sevis, lai noturētu morālo stāju un atcerētos, kas sadarīts. Ja nu ar kaut ko iekārdināju, saki, mēģināšu padalīties ar recepti.


Itālijā ir tik milzīga ēdienu dažādība(un kultūra), ka ir ievērojamas atšķirības pa reģioniem. Pieredzēju, ka pica Florencē ir ļoti atšķirīga no tās, kāda ir ap 70km attālajā Pisā. Runā, ka visbagātīgākās virtuves ir Neapolē un Sardīnijā(eh slinkie dienvidnieki, tikai ēst un atpūsties). Florences apkārtnes ēdieni pārsvarā ir vienkārši, bez dārgām sastāvdaļām(ne visi piederēja pie Mediči dzimtas), tomēr sātīgi un gardi. Uz vietas esot, mana vienīgā vilšanās bija maize, tā ir bez sāls. Mana lieliskā Florences pavārgrāmata ir ar aprakstiem, bet maz bildēm. Tāpēc, šķirstot un meklējot recepti, centos vadīties pēc tā, cik sarežģīti produkti būs jāpērk, nevis pēc tā, kas varētu iznākt.

Pirmais ēdiens. Torta di fegatini(Torta Manfreda) jeb aknu torte(torta). Tā arī nesapratu, kas ir tas, kam būtu vajadzējis līdzināties kūkai. Sajaucot, aknas, šķiņķi, sviestu, baltvīnu, parmezānu, olas, miltus, olīveļļu, sāli/piparus un citas garšvielas(muskatrieksts un kanēlis), sanāca kaut kas, kas līdzinās nepārāk blīvai, gandrīz vai gaisīgai, aknu pastētei. Ar maizi un ieteiktajiem konservētajiem dārzeņiem(iztiku ar pipargurķīšiem) garšoja ļoti labi.
Vai gatavotu vēlreiz, nezinu, vienkāršāk tomēr ir ēst pastēti.

Otrais ēdiens. Penne strascicate alla fiorentina, kas iekļauj sevī Sugo di carne classico(gaļas mērce) pagatavošanu. Penne man nebija, tāpēc pārkāpu itāļu ēšanas ticības bausli(noteikts makaronu veids iet kopā ar noteiktu mērci) un aizstāju ar gnocchi. Domāju, ka garšu tas nemainīja. Šis, kā jau classico mudina domāt, ir visai tradicionāls ēdiens, kas ietver svarīgas komponentes: 1.pasta, 2. daudz gaļas, 3. vēl vairāk olīveļļa, 4.dārzeņi, 5. dāsna pārkaisīšana ar parmigiano grattato. Šim ēdienam par godu pirmo reizi mūžā iegādājos seleriju, izrādās garša ir labāka par smaržu.
Šis ēdiens ļoti garšoja, gan jau vēl atkārtošu.

Trešais ēdiens. Coniglio al forno jeb sautēts zaķis. Gatavojot šo kārtējo reizi izleca recepšu krājuma problēma, proti, procijas paredzētas, kā minimums 4 personām, kas nozīmē, ka, ja iegādātu trusi, tad vai nu smagi pārēstos vai nepaspētu apēst visu pirms tas sabojājas. Tāpēc meklēju, kamēr atradu pusīti. Sastāvdaļas bez paša zvēra, ķiploks, rozmarīns, baltvīns(diemžēl nav precizēts kāds, tas laikam jau no dzimšanas jāzin), olīveļļa(protams) un sāls/pipari. Garnējums(kartupeļi, burkāni, selerija utt.) jāpievieno pēc izvēles.
Ēdiens ņamma, zaķim specifiska garša, kuru labprāt kādā citā veidā izmēģinātu(piemēram, ar sinepēm vai plūmēm, bet tās laikam ir franču receptes).

Ceturtais ēdiens. Panna cotta jeb vārītais krējums. Šī bija vienīgā recepte, kuru zināju, ka gatavošu, arī pirms grāmatas atvēršanas. Cik bija sanācis nogaršot lielveikalu produktu, debešķīgi! Reiz mēģināju gatavot pēc internetā atrastas receptes, kas atšķīrās no šīs, bet nebija riktīgi(visvairāk pie vainas gan jau tas, ka lietoju nepareizo krējumu). Tapēc tagad uzmanīgi izburtotju, pārrēģināju produktu daudzumus uz mazākiem(nez kā būtu apēst 1L saldā krējuma) un rezultātā, voila!, ļoti vienkāršs un gards deserts. Krējums, cukurs, vaniļas ekstrakts un nedaudz atjaukts želantīns(pieliku pa maz) jāpasilda 15min uz karstas uguns un tad mazākos traukos jāatdzesē. Var ēst kopā ar kādu ievārījumu.
Šo gatavošu vēl 100%.

Janvāris garām, 5 receptes izmēģinātas, iespaids ļoti pozitīvs. Šķirstot redzēju vairākas lietas, ko labprāt izmēģinātu. Un vairākas lietas, kas mani pārsteidza. Izrādās franči nav vienīgie gliemežu un varžu ēdāji!
Neesmu ēdienu fotogrāfe, bildes nelikšu, jo iznākušas briesmīgas.

svētdiena, jūnijs 12, 2011

vēl viens pavasaris garām.

Es esmu teikusi, ka man Universitāte patīk labāk par skolu? Tā noteikti ir. Vienīgais, kas patiešām ļoti, ļoti pietrūkst - regulārie atgādinājumi, ka  un kas jādara. Citādi tie darbi un nedarbi ir tik daudz, ka mācāmais, lai kā censtos to nepieļaut, piemirstas. Nu jā, uz tas noved pie grūtas sesijas, kad vasara jau galvā.
Bet viss būs  nokārtos. Jābūt!!


Vispār šis semestris ir bijis tāds neliela breikdouna laiks, gluži kā tālajā 11.klasē, kad ļoti daudz kas no vēlētā un iecerētā nenotika. Gribas skatīties trašīgas filmas vai vienkārši ārā pa logu, bet visvairāk mētāties un neko nedarīt.
Toties Gunita dosies uz kalniem. Lieliem un lieliskiem. Un viss būs kārtībā, jo jābūt.


Ak, jā. Pamazām sāku iepazīt interneta iepirkšanās burvību. Cerams, ka kleitai un 2 kurpju pāriem  nesekos 20 citi.


piektdiena, februāris 11, 2011

Dunte-KP11

Jau 5 dienas kopš sacensībām, pēdējās muskuļu sāpes sen jau pārgājušas, līdz ar to laiks nelielam atskatam kā tad komandai Gudgesa metode gāja VX'11. 
Jau pāris gadus skatījos uz šāda tipa sacensībām kā lācis uz medus podu, sekoju līdzi māsas un Koksinela gaitām, līdz beidzot nolēmu, ka vajag. 70km taču nebūtu TIK grūti noiet. Tā nu ierakstīju oranžajā portālā, ka vācu komandu, un pēc nelielām izmaiņām palikām - es, Ieva R, Bleks un Zaharanu Jānis.
Šaubos vai kāds no mums bija iepriekš trenējies īpaši šim pasākumam, taču apņēmība vismaz dažiem bija liela. Tā nu izdomājuši, kā atrisināt visāda veida loģistikas problēmas, beidzot nokļuvām Duntē.  Dabūjām t-kreklus un HIGH5 "Race Pack" balvu, sapakojāmies un te nu pieļāvu Lielo kļūdu. Pierunājos ņemt lielo somu. Tur, protams, pēc visām tūristu tradīcijām, tika sabāzts viss, kas vien salīda, radot ātrai kustībai nepiemērotu svaru.

22:00 Pēc starta uguņošanas saņemam kontrolkartiņu un daļu no uzdevuma. Kkur tālumā šauj otrs salūts un, pretēji sākotnēji norunātajam neskriet pirms divdesmitā kilometra, bara instinkta vadīti metamies skriešus, kas pa dziļo sniegu nemaz nav viegli.
Pēc nedaudz mazāk kā stundas esam tornī sameklējuši 10 lapiņas un salikuši punktus, atliek atrast kartē. Dodamies uz KP 1. Sākas garā brišana pa šauro, iemīto taciņu. Šajā brīdī ļoti priecājos par bahilām, kas pasargā zābakus no priekšlaicīgas saslapšanas. 23:30 sasniedzam KP1 un dodamies ārā pludmalē.
Ejam, ejam, ejam, ejam, ejam. Ik pēc kāda ilgāka laika ir kāds slēptais punkts SL vai ieiešana mežā pēc KP. Tur paspējams nedaudz pamaldīties, un tad atkal pludmalē. Ejam, ejam, ejam.  Uznāk solītais vējš un putenis, turklāt vēl sejā. Ja man būtu iedevies atrast veidu, kā šeit augšuplādēt distances laikā veiktos ierakstus, tad šim posmam atbilstošajā jūs dzirdētu - viss ir pretīgi.
2:20 nokļuvām pirmajā speciālajā uzdevumā SU1(kopā bija tikai trīs). Apkārt daudz komandas, tātad esam pat diezgan sakarīgās pozīcijās. Uzdevumā bija jāizveido gaisa pārceltuve pār upi. Idejas mums bija kā, bet diemžēl izpildījums nebija parāk veiksmīgs. To labojot, paēdot un vēl nezin ko padarot attapāmies, ka pēc uzdevuma veikšanas esam palikuši pēdējie. Tiešām grūti saprast, kur palika tā pusotra stunda. Ou well dodamies tālāk. Ejam, ejam, ejam, ejam, ejam, ejam, pa ceļam savācam vēl kādu SL un KP līdz 7:05 izdomājam, ka tā kā varētu brokastīs uzēst šokolādes desu. Kad asinīs ir nonācis gana cukurs, turpinām ceļu, izrādās uz pretējo pusi, tāpēc pēc aptuveni stundas esam turpat, kur ēdām. Kam negadās.
Pa to laiku jau ir palicis patīkami gaišs un tāpēc pārdesmit metrus no ēšanas vietas pamanām SL. Turklāt vēl satiekam citu komandu, kas liecina, ka mēs tomēr neesam vieni palikuši šai pasaulē. Atkal ejam, ejam, ejam, ejam un šoreiz jau ātrāk nekā 3km/h.
9:31 sasniedzam SU2, kurā atkal ir gaisa pārceltuve, šoreiz nekas nav jāliek. Tomēr pāriešana un izkompostrēšana aizņem daudz laiku, jo Jānim, kam vajadzēja iet garāko daļu un izkompostrēt kontrolkartiņu, ir iedota pārāk gara cilpa, lai viņš ar rokām varētu aizsniegt virvi un pakustēties uz priekšu. Nākas atkal ķēpāties ar virvi un vilkšanu. Meitenēs ir spēks!

Ārā ir saulains, temps ir labs, kājas ir iegājušas autopilotā, turklāt atcerējos par mūzikas klausīšanās opciju, tātad viss ir gandrīz labi. Vairs neceram aiziet līdz Ainažiem. 
12:35 sasniedzam SL5. Ārā ir tik saulaina un ielīksmojošs, ka varētu paspriņģot, ja nebūtu šaurā, nelīdzenā taka un smagā soma. 
16:13 atzīmējamies KP11, kurš ir mūsu pēdējais KP šajās sacensībās. Ar dažādām tehnikām tikuši pāri  visai platam grāvim, dodamies ārā uz ceļu, kur neilgi pirms Salacgrīvas mūs savāc Ievas mamma. Kopā esam veikuši ap 50km, kas nozīmē, ka vidējais ātrums ir bijis ļoti neliels - nedaudz virs 3km/h, plānpoto 5 vietā.
Šķiet, ka sacensību interesantākos uzdevumus izdomājām sev paši.  Neilgi pirms pēdējā iecerētā KP bija upīte, kurai apkārt pa iemīto taku apgāja tikai Jānis, mēs ar Bleku pārlecām pa atrastu tarzānu un Ieva ievēlās upē, cenošoties pārmest somu.


Kopumā varu teikt, ka esmu nedaudz vīlusies. Biju sagaidījusi vairāk no Liepiņa un VX par interesantu starta uzdevunu un trim SU, no kuriem divos bija ļoti līdzīgs uzdevums un trešajā, pēc nostāstiem, līdzīgs kā prastajos KP, kur bija jātiek kokā. Turklāt nepatīkams pārsteigums bija arī praktiski aukstās dušas, kurās, gluži loģiski, pārāk negribējās pamatīgi mazgāties. 
Nezinu par pārējiem komandas dalībniekiem, bet, ja būtu man mazāka soma un neliels treniņš pirms tam, tad visticamākais, ka būtu nogājusi, jo kāju muskuļi tikai sāpēja, bet vēl neatteicās darboties.


Paldies komandai par piedalīšanos, orgiem par sacensībām, lasītājiem par pacietību un māsai par inventāru.
p.s. Apsveicu Koksinelu ar 1. dalīto vietu slēpju klasē

sestdiena, oktobris 23, 2010

par sīkbodītēm.

Kas ir tie cilvēki, kam pieder tās bodītes. Mazas, universālas rindu rindām centrā atvērušās. Retro vai futūristiskas, Secon hand vai brand new, austrumnieciskas vai koloniāli romantiskas, puķains vai mežģīņu, punktains vai rūtains, košs vai noslēpumaini pelēks. Dažādas, bet vienmēr, vienmēr ar koncepciju. Šopingam, kūkošanai, lasīšanai, intelektuālai vīna baudīšanai, papļāpāšanai vai visam. Un kas pats svarīgākais - viss maksimāli vai nu pašu, vai citu roku darbs. Tik daudz, ka gājējs pat nespēj visas apmeklēt. Bet, šķiet, viņi to nemaz arī negaida.

Kas ir tie cilvēki, kas var tādas sev atļauties?
Tās bodītes taču ir novietotas ļoti labās vietās ar ļoti labām īres maksām. Apmeklētāju skaits un viņu devums šīm vietām noteikti ir mazāks. Īpašnieki sēž, dzer kafiju un jūtas labi,viņi, šķiet, dzīvo citā pasaulē, kur nauda nevalda.
Nē, tiešām, kas ir tie cilvēki?